Pavirši par mazsvarīgo

Uzmanību! Latvijā pirmais skrūvgrieža apskats!

Rīks

Lai arī daudziem profesionāļiem gribētos domāt, ka ar roku kustībām darbināmi rīki uz visiem laikiem ir kļuvuši par pagātni, tomēr skrūvgriezis ir pierādījis, ka uztverams kā stabila vērtība gandrīz katrā mājsaimniecībā. Kā jau ikviens izgudrojums, kas jau pirmsākumos radīts teju pilnīgs, tas laika gaitā piedzīvojis vien nelielas, nenozīmīgas izmaiņas vai uzlabojumus.

Var jau uzskatīt, ka laika pārbaude ir pietiekams novērtējums šim darbarīkam, tomēr man jāatzīst, ka, atšķirībā no āmura, kas publiskajā telpā ir dominējis krietni vairāk, ticis iekļauts dažādos logotipos un pat valstiskos simbolos, skrūvgriezis ir bijis mūžīgais otrās vietas ieguvējs par kuru visi it kā zin, tomēr nekad savā personīgajā topā neierindo augstāk par trešo vai ceturto vietu. Protams, vērā ņemams ir uzskats, ka visi darbarīki ir uztverami kā vienots veselums un gan visi kopā, gan katrs atsevišķi simbolizē stingrību, precizitāti, rezultātu, apjomu utt., tomēr ir arī nenoliedzamas atšķirības, kas man neļauj pilnībā pievienoties šim vienotā veseluma uzskatam. Uzreiz gan brīdinu, ka šim apskatam nav jāatstāj uz lasītāju pārlieku emocionāls iespaids un svarīgi ir domāt pašam, lai raksta autora attieksme nekļūtu par paša lasītāja attieksmi.

Satverot jebkuru darbarīku, bet īpaši skrūvgriezi, nav svarīgi vai to dara pastnieks, atslēdznieks vai santehniķis. Sociālais stāvoklis, pieredze un pat mērķis pašam darbarīkam ir gluži vienaldzīgs, tāpēc, pat apzinoties konkrētā skrūvgrieža konstrukcijas nepilnības, jāsaprot, ka pie nekvalitatīva gala iznākuma to nedrīkst vainot. Būtu absurdi uzskatīt, ka slikti ieskrūvēta skrūve par tādu ir kļuvusi tāpēc, ka skrūvgriezis nav ticējis mērķim, kam kalpo vai ka skrūvgriezim nav paticis pie sienas piekaramais akvarelis. Protams, var mēģināt atsaukties uz roktura ergonomiskumu, tomēr jebkurā gadījumā vainojams ir tikai un vienīgi pats griezējs, turklāt konkrēti šim apskatāmajam skrūvgriezim rokturis ir izteikti ērts un parocīgs.

Jau sākumā minēju, ka skrūvgriezis laika gaitā iemantojis vien niecīgus uzlabojumus. Viens no tādiem, maza, melna slēdža izskatā, atrodams kādu centimetru virs īkšķa. Tā nozīme kā amatieriem, tā profesionāļiem pārsvarā ir tīri intuitīvi saprotama, tomēr šoreiz negribētos atstāt aiz borta iesācējus, tāpēc paskaidrošu, ka šis slēdzis pārslēdzas starp diviem režīmiem, kas ļauj skrūvi kā ieskrūvēt, tā izskrūvēt, saglabājot nemainīgu tvērienu uz ergonomiskā gumijas roktura. Otrs uzlabojums ir maināmie uzgaļi, kas principā dod iespēju strādāt ar jebkura veida skrūvēm. Jāatzīst ka šīs divas modifikācijas arī ir vienīgās, kas konkrēto darbarīku atšķir no tā senča, kas, spriežot pēc dažādiem vēstures avotiem, parādījies Eiropā vēlajos viduslaikos.

Mazliet vairāk pastāstot par rokturi, kas patiešām ir pats galvenais ķermeņa un instrumenta saskarsmes punkts, jāatzīmē, ka tā krāsojums ir pietiekami neitrāls un plašam lietotāju lokam pieņemams. Pelēkais fons labi slēpj laika gaitā iegūtus defektus un netīrumus, no kuriem darba procesā izbēgt ir neiespējami. Savukārt dzeltenais akcents ļauj skrūvgriezi viegli pamanīt pat no visai liela attāluma, un tas ir patiešām svarīgi, ņemot vērā, ka darbarīka pazušanas gadījumā var apstāties viss process un šāda dīkstāve noteikti nestu īpašniekam būtiskus zaudējumus. Lai arī apskatāmais skrūvgriezis ir izmantots jau vairākus gadus, tomēr apbrīnojamā kārtā roktura gumija joprojām ir saglabājusi specifisku, tomēr patīkamu jauna instrumenta smaržu – līdzīgu tai, kādu varam sajust izpakojot no plēves nupat iegādātu CD vai, piemēram, mobilo telefonu.

Nekad neesmu ticējis vērtējumiem dažādās atzīmju skalās, jo tie diemžēl vienmēr ir pakļauti katras konkrētās situācijas kontekstam un noteiktam laika un vietas fonam, tāpēc atturēšos darbarīku vērtēt šādā veidā. Savu galveno funkciju tas veic, dara to divejādi (iekšā/ārā), ir ērts, atturīgi gaumīgu dizainu un tā ražošanā izmantoti kvalitatīvi materiāli. Šis darbarīks noteikti ierindojams vidējas vai vidēji augstas kategorijas skrūvgriežu klāstā un, lai arī nav ekskluzīvs un lecīgs, nedarīs kaunu nevienam skrūvētājam.

Strīpiņu karalis un miljons žirafes

Bērnībā ar aizrautību mēdzu apmeklēt zīmēšanas pulciņu. Nodarbības notika sen neremontētās telpās un pasniedzēja bija īstena savas lietas entuziaste. Neskatoties uz slikto materiālo nodrošinājumu, viņa turpināja atkārtot, ka kādreiz mums būs dators, un tad mēs apgūsim visīstāko datorgrafiku.

Ik pa laikam notika skates, kurās katrs varēja izstādīt pēdējo mēnešu laikā paveikto. Pirmajai skatei gatavojos nopietni un ar atbildības sajūtu – rūpīgi izstrādāju zīmējumu vissīkākās detaļas un nolēmu, ka mani darbi būs ar vienotu tematisko ievirzi.

Tomēr dažas dienas pirms darbu izstādīšanas, mūsu pulciņā ieradās jauns puisis ar nelokāmu pārliecību par savu ģenialitāti. Divu dienu laikā viņš ar zilu un sarkanu flomasteru uz kādām piecpadsmit lapām sazīmēja vertikālas līnijas, bet pēc tam šo nožēlojamo haltūru skatē izstādīja kā vislielāko dārgumu. Lai arī atzīmes neviens nelika, skaidri redzēju, ka uz pasniedzēju šīs ķēpas ir atstājušas spēcīgu iespaidu un ar uzslavām viņa neskopojās. Tobrīd šāda netaisnība mani pārsteidza nesagatavotu, un kopš tā laika zīmēšanas skolotājām tā īsti nekad neesmu spējis uzticēties. Viena lieta gan ir palikusi nemainīga – savus darbus turpinu izstrādāt ar vislielāko rūpību un precizitāti vissīkākajās detaļās.

Kas attiecas uz to sūdgalvi-līnijistu… Es patiešām gribētu izgudrot kādu spēli, pilnīgi no nulles, noteikumus, ekipējumu, visu. Tad uzrīkot pasaules čempionātu, kurā piedalītos tikai viņš un es, un sakaut to nelieti trijos setos (manā spēlē tas skaitītos ļoti liels pazemojums, ja kāds tevi sakauj trijos setos).

Šis nelielais ievads tika veltīts ļoti interesantai lapai onemilliongiraffes.com, kuras autors nolēmis pierādīt, ka līdz 2011. gadam ir iespējams apkopot miljons žirafu attēlus ar nosacījumu, ka tās nav veidotas datorgrafikā. Pats jau esmu devis savu ieguldījumu mērķa sasniegšanā ar zīmuļa-pildspalvas-flomasteru tehnikā izpildīto zīmējumu “Žirafe uz motocikla”. Aicinu arī pārējos noticēt saviem spēkiem, pārvarēt kautrību un iesaistīties šinī ārkārtīgi nozīmīgajā kolektīvajā mākslas darbā.

Žirafe Nr. 14154

Patoloģiskā animācija

Apkopoju dažu savu mīļāko internetā pieejamo vietējā ražojuma animācijas filmiņu īsus satura pārstāstus. Es ļoti mīlu šo latviešu animācijas pusi un varu vien izteikt vēlēšanos kaut būtu bijis klāt pie to tapšanas. Varbūt tad radošais kolektīvs arī mani pacienātu ar kādu pāri palikušu marku.

Balāde par Kurbadu
Multfilma sākas ar vārdiem “bija bada laiki un bērni vairs nenāca pasaulē”, fonā spēlē vijolnieks-epileptiķis. Sievietei uz rokām nomirst zivs, kuras atliekas aprij ķēve, kurai savukārt pēc tam piedzimst cilvēkbērns Kurbads, kurš izaug liels, mēģina nožņaugt lāci un uzceļ māju. Starp citu, Kurbads izskatās aizdomīgi līdzīgs Čomiņam no filmas “Lielais Lebovskis”. Jaunajā mājā ieperinās ragana, kura uzsūta Kurbadam milzi, kuru Kurbads sakropļo ar cirvi. Tālāk Kurbads ar brāļiem dodas meklēt sievas, bet satiek pirtī velnu, kurš Kurbadu ievilina futūristiskā pazemes metropolē, kur velns šaudās ar pistolēm, tērpies vien melnos vīriešu stringos. Velnu uzveicis, Kurbads mājās svin kāzas, bet no meža viņam atkal uzbrūk velni – šoreiz ar lāzera ieročiem, bet Kurbads visus uzvar, atstarojot atpakaļ lāzera starus no sava cirvja, tomēr velns paspēj izplēst gabalu miesas no Kurbada pleca, un viņš nomirst, atstājot sievu un savu māti (ķēvi) gluži vienas šai pasaulē.

Kabata
No olas izšķiļas cūka, kura izdēj citas olas savā cepurē, no tām piedzimst astoņi sivēni. Cūkas bezatbildīgais piegulētājs zirgs (iespējams, bioloģiskais tēvs) ir gluži bez naudas. Saprotot, ka pati nespēs astoņus bērnus uzturēt, viņa tos izlemj pārdot ceļojošam cirkam par vienu zelta dukātu, kas cūkas plaukstā pārvēršas par sikspārni. Abus sāk mocīt sirdsapziņa par pastrādāto noziegumu un viņi nolemj bērnus atgūt. Pa ceļam viņi nejauši nokļūst sūdu mušas bērēs. Tikmēr cirka direktors sivēnus tur piesietus saitē un per ar pātagu. No ciešanām sivēni transformējas atpakaļ par olām, tāpēc pēc to atgūšanas cukumāte ir spiesta olas atkal perēt. Tikmēr vilks naktī mežā dejo ar aitu spokiem, bet cirkus direktors ar beigto mušu. No rīta izšķiļas sivēni, kurus cūka ar zirgu šoreiz izlemj audzināt paši.

Bruņurupuči
Drūmā būvbedrē dzīvo bruņurupuciene ar saviem mazuļiem. Saprotot, ka šai vietā nākotnes nav, viņi izlemj doties prom, bet ceļu aizšķērso šoseja ar intensīvu satiksmi. To, ka “būs sūdi” var nojaust pēc dramatiskās mūzikas un melnā kraukļa kas riņķo virs bruņurupučiem. Pirmais mazais bruņurupucis dodas pāri, ielīp piķī, bet mātei izdodas viņu izglābt un abi nokļūst ceļa otrā pusē. Nākamo mazo bruņurupuci, kurš mēģina tikt pāri, mātei nolaupa cilvēks, aiznesot sev līdzi un visticamāk nolemjot mūžīgam ieslodzījumam stikla krātiņā. Nākamais baiļu pārņemtais mazulis tiek burtiski izgrūsts uz šosejas, kur viņu vispirms sabrauc riteņbraucēju grupa, bet pēc tam arī automašīna. Riteņbraucēji mirušo bruņurupucīti apglabā turpat ceļmalā. Pienāk nakts un pāri dodas pēdējie divi bruņurupuči – viens pieaugušais, viens bērns. Lai arī viņus gandrīz sabrauc, tomēr viņiem izdodas nonākt otrā pusē. Izdzīvojušie bruņurupuči dodas prom asinssārtas rītausmas apspīdētajā tālē.

Kurpītes” (mana visu laiku vismīļākā animācijas filmiņa)
Meitenes tēvu ogļraci nāvīgi savaino nobrukums šahtā. Mantojumā viņš atstāj spuldzīti un 1 kurpi. Tēvs paliek neapglabāts, bet meita tikmēr dodas pie sava mīļotā prinča, pa ceļam viņa satiek pūķi, kas grib atgūt savu kurpi (acīmredzot tēvs mantojumā atstājis zagtu mantu). Meitene atsakās kurpi atdot un ar papēdi izdur pūķim aci. Tagad, kad viņai ir abas kurpes, princis viņu iemīl, tomēr pūķis dusmās aprij princi. Pie visa vaino meiteni, tapēc prinča kalpi izmet viņu pa logu. Pūķis viņu noķer un piespiež dzīvot savā alā. Izrādās, ka pūķa vēderā princis vel ir dzīvs, tāpēc meitene uzšķērž pūķi un atbrīvo princi, tomēr bez kurpēm viņam vairs meiteni nevajag. Starp pūķi un meiteni uzplaiksnī greizsirdības scēna, kuras rezultātā meitene mēģina pūķi noindēt, tomēr inde viņu neņem, tāpēc meitene pūķa vēderā izdur caurumu un iedēsta tur ozolzīli. Ozols izaug, saārdot pūķa iekšas, un viņš mirst briesmīgās mokās. Beidzot notiek kāzas ar princi, bet kāzu naktī meitenei uznāk morālās lomkas, kuras viņa veiksmīgi pārvar un dzīvo kopā ar princi (atgādināšu, ka tikmēr viņas tēvs neapglabāts sadalās pašas dzīvoklī).

Ko neizdevās atrast: gribētu atkārtoti noskatīties multfilmu “Papiņš” par pelēniem-alkoholiķiem, kā arī filmiņu par mazo Vanadziņu, kuram noslīkst tētis. Vēl bija jauka leļļu filmiņa, kurā trollīši ellē spēlēja flautas, kamēr fonā gaudoja ķēdessuņi (esmu aizmirsis nosaukumu).

Papildināts: elles flautisti redzami Arnolda Burova leļļu filmā “Brālītis“.

Jautra spēle visai ģimenei: uzmini kur mēs vakar bijām!

2009. gada 25. jūnija vakarā pēc tam, kad Annas tētis, atnācis no sešpadsmit stundu maiņas alus darītavas pudeļu skalošanas līnijā, paziņoja, ka viņa pēdējo trīs gadu laikā ir jau divreiz adoptēta un aizgāja uz garāžu šņaukt celiņus un kad Toma otrās pakāpes brālēns sasita smadzenes un sāka sūtīt radiniekiem pašsacerētu dzeju, neievērojot nekādu pantmēru, un mēģināja pierādīt, ka ir attāls T. Kapotes radinieks un kad pēc divpadsmitās reizes, kad ierastā “Jā?” vietā trīsošu gaidu pilnā balsī tapa klausulē iečukstēts: “Mans mīļakais radio ir radio Skonto!” un kad razpizģeju PR piparbodes pusdebilais direktors bija nācis klajā ar savu jaunāko ideju: apbedīšanas firmas logo krāsu paleti paņemt no multfilmas “Dilli Dalli Perpendikula valstībā” un kad privāti praktizējošais dietologs Artūrs bija pilnā nopietnībā mēģinājis pakārt karoti un kad atklājās, ka televīzijā reklamētās LED spuldzes 60W kvēlspuldzes jaudas analogs maksā 34 Ls un kad dzīvnieku aizstāve Marita, kuru darbā apsmēja par to, ka dēļ resnajām ciskām viņa staigā kā pingvīns, tika pieķerta kaķi barojam ar zivju galvām.

Sēdi un nekusties

Piedrāz sistēmu 24/7

Vienmēr esmu teicis, ka vajag apstrīdēt autoritāti (internetā bija viena forša karikatūra par šo tēmu), vajag kritiski izvērtēt informāciju, jo ar mums manipulē uz katra soļa. Ja baigi viegli ļausimies, masu mēdiji un lielās amerikāņu korporācijas mums sašpricēs kaklā čipus un tad mēs kļūsim par bezdomu zombijiem. Par vergu darbaspēku.

Uz pēdējām vēlēšanām arī negāju, jo, ja tās kaut ko mainītu, tās taču aizliegtu. Tā dumpinieki bija uzrakstījuši uz sienas – pats pieturā redzēju. Es reāli neticu nevienai partijas programmai, jo zinu, ka tēvzemieši sēž vienā pirtī ar biteniekiem un tur visi kopā dzer alu, un smejās par stulbajiem pensionāriem.

Un ar TV-Shop stila reklāmām mani arī apjāt neizdosies. Tiklīdz kā viņi tur mēģina pārdot kārtējo brīnumlīdzekli izmisušām mājsaimniecēm, tā man uzreiz lohatrona filtrs ieslēdzas. Cauri redzu, saproti, esmu rūdījies mārketingā. Gadiem.

Pirms divām nedēļām paņēmu bibliotēkā A. Karra slaveno grāmatu “Kā viegli atmest smēķēšanu”. 29. jūnijā jānes atpakaļ. Manuprāt, visa tā grāmata varētu satilpt vienā nodaļā. Tik tiešām, viņš taču tur visu laiku vienu un to pašu atkārto! Pusē nolēmu: “jā, bļe, skaidrs viss, paldies”, talāk nelasīju, bet smēķēt gan atmetu. Es vienkārši lietas no pusvārda uzķeru.

Un par Kokorēviču es uzreiz zināju, ka tur nekas nesanāks. Viņi jau tos šovus tā taisa, ka liek tiem dalībniekiem, zini, slepenus līguma pielikumus parakstīt, ka naudu viņi nemaz nedrīkst izvēlēties. Šito man vairāki zināmi cilvēki internetā rakstīja.

Un, starp citu, bišķi atpakaļ attinot, kad Rimšēvičs teica, ka Latvijas ekonomika līdzinās vīstošai puķei, es uzreiz sapratu, ka Roze ilgi nepaliks. Esmu redzējis to filmu “Brīnišķīgais prāts”, bet es ar drukāto presi nestrādāju, es dzirdu, redzu, kas notiek apkārt un reālajā laikā uzķeru kopsakarības.

Vienkārši analizēt vajag, saproti.

Viņš točna zin